ET PRODUCTION

ALPIEM PĀRI 1.DAĻA

ALPIEM PĀRI 1.DAĻA

Viss, ko tu pašlaik nedari, ir tikai tavs nedarīšanas paradums, tāpēc pēdējos gados esmu centies izrauties nedaudz ārpus Latvijas, un ceļošana man kļuvusi par hobiju. Visvairāk mani uzrunā kalni. Tie uzlādē, iedvesmo un palīdz uz lietām raudzīties citādāk. Vienmēr atgriežos mājās ar uzkrātām emocijām, un draugi cits pēc cita jautā: “Kā gāja, kādas sajūtas un kādi piedzīvojumi?” Lai taupītu laiku un iedvesmotu arī citus, izdomāju šīs sajūtas izpaust savā pirmajā bloga ierakstā. To daru pirmo reizi, bet domāju, ka ne pēdējo.

Tu vari izniekot 20 minūtes no savas dzīves, bezjēdzīgi braukājot pa savu Facebook lentu, vai arī tā vietā ievērtēt manis veidoto video atskatu no šī ceļojuma, tam patērējot tikai 2 minūtes.

Galvenais iemesls, kāpēc lielākā daļa cilvēku neiegūst kāroto, ir tas, ka viņi paši nezina, ko īsti vēlas. Varu teikt to, ka man ir paveicies, jo tas nav stāsts par mani. Vislielāko baudu gūstu ceļošanu apvienojot ar manu sirdslietu – video veidošanu un fotografēšanu. Arī šī ceļojuma laikā paspēju gan sakārtot domas un attīrīt prātu, gan izbaudīt dabas skaistumu, paralēli to visu iemūžinot fotogrāfijās. Ceru, ka tās spēs iedvesmot tos, kas vēl tikai plāno doties uz kalniem. Bildes vari ievērtēt manā Instagram- @edgars.trankalis

 

Tā nu atkal bija pienācis laiks doties uz kalniem sajūtu meklējumos, tāpēc atkal devos uz Alpiem. Neskatoties uz to, ka pagājušajā gadā ar draugiem biju līdzīgā izbraukumā, šogad vēlējos izbaudīt kalnus citā gaisotnē  –  divatā ar draudzeni Lauru. Iecerētais maršruts bija nedaudz garāks, taču nācās to nedaudz saīsināt, jo septembrī laikapstākļi mēdz būt diezgan neprognozējami. Te līst “kā pa Jāņiem”, te karsts kā Jūlijā… Bet tas mums netraucēja baudīt brīvību, turklāt laikapstākļi tikai piedeva visam savu odziņu un piedzīvojumu garšu. Turklāt varējām baudīt dažādus un vienreizīgus skatus, sākot ar varavīksnēm kalnu ielejās, pūkainiem mākoņiem, kuros tā vien gribas kā ielēkt, visbeidzot ar ainu negaisa epicentrā, kalnu virsotnē un stirpā vējā! Tāpēc negaidi, kad uzradīsies ideālais mirklis, bet gan padari šo mirkli par ideālu!

 

1. DIENA

Rīga-Kranjska Gora

1760 km.. Jā, besīgi! Vēl jo vairāk tādēļ, ka tā Polija pa vidu. Braucām un gulējām uz maiņām. Pēc vairāk kā 22 stundu gara ceļa, bijām tikai 10 min attālumā no Kranjska Gora  –  mazas pilsētiņa Slovēnijas ziemeļrietumos, netālu no Austrijas un Itālijas robežām. Nolēmām pārnakšņot  turpat un sākām celt, manuprāt, superīgu telti  –  uz automašīnas jumta.

 

Iesaku Ikamepr.lv. Viņu piedāvātās teltis var salikt 1 min laikā, veicot tik vien kā pāris kustības, lai varētu rāpties iekšā un gulēt. Iemet spilvenu, segu un atslēdzies. Matracis nāk kopā ar pašu telti. Manuprāt, tāda telts ir ideāla šādiem izbraukumiem, jo ir ātri, vienkārši „uzceļama” un tajā visnotaļ ļoti labi var izgulēties.

 

2. DIENA

Kranjska Gora

Kranjska Gora ir maza, bet tūristu iemīļota pilsētiņa, kas īpaši slavena ar izcilām atpūtas iespējam gan vasarā, gan ziemā. Tā atrodas kalnu ieskautā vietā un ir pazīstama tās gleznaino ainavu dēļ. Cēlāmies plkst. 07.00 un kravājām somu, lai dotos piedzīvojumu braucienā ar kvadriciklu. Uzskatu, ka tieši Kranjska Gora ir ļoti forša vieta, kur ar tiem braukāties. Vēl viens arguments tam par labu ir cena  –  6 stundu  brauciens maksā tikai 30 EUR. Samaksā un brauc, kurā virzienā un kā gribi, turpretī Šveicē šāds prieks izmaksātu vairākus simtus.

 

Fusine ezers (Itāļu val.  –  Laghi di Fusine)

Plāns bija parādīt Laurai foršas vietas, kurās pats jau iepriekš esmu bijis. Sākumā devāmies cauri mežiem, pa interesantiem ceļiem uz skaisto Laghi di Fusine ezeru, kas atrodas Itālijā, aptuveni 15km attālumā no Kranjska Gora pilsētiņas. Skaists ezers, zilganzaļš ūdens, mistiska vieta.

 

Peričnik ūdenskritums

Turpinot savu braucienu, devāmies uz vienu no augstākajiem ūdenskritumiem Slovēnijā, kas atrodas nepilnus 20km no Kranjska Gora. Lai ceļš būtu interesantāks, braukājām pa upju gultni un neaudz arī pa pašu upi. Bija jūtams adrenalīns un sajūtas kolosālas. Kalni un kvadricikls  –  tieši tas, kas vajadzīgs!

 

Esot dažu kilometru attālumā no ūdenskrituma, braucām pa asfaltētu ceļu cauri mežam, kad pēkšņi bija liels blīkšķis. Sākumā likās, ka mežā kāds kādu nošāva. Beigās tomēr izrādījās, ka kvadriciklam riepa uzsprāgusi. Tā nu mēs čillojām ceļa malā un 2,5 stundas gaidījām, kad mums atbrauks pakaļ.. Nu, neko darīt, sūdi notiek.

 

Tālāk uz ūdenskritumu devāmies ar auto. Peričnik ūdenskritums ir 52 metrus augsts. Interesantākais ir tas, ka biju jau šeit bijis iepriekš, taču  tikai šoreiz atklāju, ka var uzkāpt vēl augstāk un sasniegt arī otru  –  mazo brāli. Peričnik ūdenskritumam ir arī otrs stāvs  –  ar vēl vienu ūdenskritumu 16 metru augstumā.

 

Līdz šim ūdenskritumam var aizbraukt ar auto, un to var redzēt jau no ceļa, bet, lai līdz tam tiktu, ir jāpaiet kādas 15 – 20 min augšup kalnā. Un tad vēl kādas 10 – 15min, ja grib aiziet līdz otrajam ūdenskritumam, kas atrodas virs lielā. Apmeklējot šo vietu, noteikti sajutīsies mazs un nespēsi atraut acis no šīs pasakainās vietas.

 

Pēreja pie Mangarta (Mangart saddle)

Līdz saulrietam vēlējāmies paspēt aizbraukt līdz šai vietai, kas ir augstākais kalnu ceļš Slovēnijā (nedaudz vairāk kā 2km virs jūras līmeņa) un nakšņot tur, vērojot skaistu saulrietu kalnos. Bet.. Viss mazliet aizkavējās un nebijām vēl ne pusē, kad āra jau bija melna tumsa. Tas, protams, nebija šķērslis, lai brauktu tālāk. Ceļš līkumots un ļoti šaurs. Pa to var braukt cauri tikai viens auto, ja gadījumā kāds brauc pretī, tad vietām ir kabatiņas, kurās var apmainīties. Ceļš būvēts 1938. gadā, un tam blakus stiepjas Slovēnijas ceturtā augstākā virsotne Mangarts (2679 metri). Tā kā ārā bija tumšs, tad neko īsti neredzējām. Braucām tikai augšup un varējām tikai iztēloties, kādi skati pavērās aiz logiem. Braucot augstāk un augstāk un skatoties uz neskaitāmajiem līkumiem kartē, mani pārņēma arvien interesantākas sajūtas un vēlme ātrāk sagaidīt rītu, lai varētu celties līdz ar sauli un doties mazā pastaigā.

Uzbraucot augšā, konstatējām, ka ārā ir stiprs vējš, kas tikai pieņemas spēkā. Nekas…Aši uzslējām telti un gājām gulēt. Pēc brīža vējš bija tik liels un lietus lija tik stipri, ka aizmigt īsti nevarēja. Bija ļoti neomulīgi. Situāciju neuzlaboja neziņa par to kur patiesībā, sasodīts, kādā ellē un pie kādas aizas malas mēs, iespējams, esam. Izdomājām, ka gulēsim mašīnā – tur mazliet neērtāk, taču siltāk un klusāk. Šāds plāns arī Lauru iepriecināja un lika viņai pasmaidīt.

Pa nakti vējš un lietus tikai pastiprinājās. Cēlāmies līdz ar gaismu un taisījāmies doties lejā, jo mazā pastaiga nebija iespējama. Bijām negaisa epicentrā! Mūs ieskāva lietus mākonis un zibens ārdījās kā traks, manuprāt, kādus 50 – 150 metrus no mums. Sajūtas bija diez gan ekstrēmas, vēl jo vairāk, kad izkāpu no mašīnas, lai pačurātu. Braucām lejā no kalna. Viss pludoja, kalnos parādījās ļoti daudzas mazas upītes, kas novadīja visu ūdeni lejā. Viena no tādām plūda pāri ceļam. Laura bija pārbijusies.

 

Sev apsolīju  –  atgriezīšos šo vietu apskatīt, kad spīdēs saule, jo skati tiešām bija iespaidīgi un tik atšķirīgi no citām vietām, kur esmu pabijis. Tā arī izdarīju  –  ceļojuma beigās atgriezāmies Slovēnijā, lai apskatītu šo vietu. Saulriets bija kolosāls un  sajūtas, nedaudz pastaigājot pa šo vietu, neparastas. Vairāk lasīt varēs bloga 3. daļā.

 

3. DIENA

Venēcija, Itālija

Skatoties laika prognozes, sapratām, ka Slovēniju apskatīt mums pašlaik neizdosies, jo lietu solīja vairākas dienas. Daudz ko sanāca izlaist, pārplānojām maršrutu un devāmies uz Venēciju. Kurš gan nespēj iztēloties Venēciju? Uzreiz acu priekšā uzburas ainas ar skaistajiem kanāliem ielu un ceļu vietā. Katru gadu šo pilsētu apmeklē vairāk kā 10 miljoni tūristu, radot vienus no lielākajiem pūļiem Eiropā. Arī septembrī mums neizdevās no tiem izbēgt.

 

Uz Venēciju atbraucām, tikko kā bija beidzies lietus. Kamēr saulīte lēnām līda āra no mākoņiem, mēs centāmies atrast vietu kādā no auto stāvlaukumiem, kas bija diez gan kaitinošs “pasākums”. Priecēja fakts, ka laukā ir silts. Visu dienu pavadījām, staigājot pa Venēcijas šaurajām ieliņām un beigu beigās noejot vairāk kā 10km.

 

Interesanti bija Svēta Marka laukumā, kur tūkstošiem baložu to vien gaidīja, kad pastiepsi roku ar kādiem riekstiņiem. Dažs labs centās pat arī nogaršot PEPSI.

 

 

4. DIENA

San Boldo

Pēc Venēcijas devāmies uz vienu no slavenākajiem un iespaidīgākajiem ceļiem Austrijā, bet, lai līdz tam tiktu, mums vēl bija jāpavada vairākas stundas ceļā. Tā kā nakšņojām Itālijā, pa ceļam bija viens iespaidīgs ceļa posms, ko sauc par San Boldo. Tas ir viens no slavenākajiem serpentīna ceļiem pasaulē. Daži no pasaules skaistākajiem serpentīna ceļiem ir ar ļoti straujiem pagriezieniem. Tie ir tik asi, ka automašīnai nākas pagriezties pa 180 grādiem, lai turpinātu kustību.

 

Ceļš ir ļoti neparasts un šaurs, tuneļi ar asiem līkumiem, kas arī ir tikpat šauri. Kustība notiek tikai vienā virzienā un mainās ar luksofora palīdzību.

 

Grosgloknera augstais Alpu ceļš

Rītu uzsākuši ar foršiem iespaidiem no San Boldo ceļa, devāmies tālāk uz galamērķi – Grosgloknera augsto Alpu ceļu, kas ir augstākais apstrādātas virsmas kalnu ceļš Austrijā. Tas sniedzas 2,5km augstumā, un šis panorāmu skatu bagātais ceļš ir 48 km garš, kas ietver 36 pagriezienus 180° leņķī. Tas nosaukts par godu Austrijas augstākajam kalnam Grossglokneram (3798 metri). Lai izbrauktu šo ceļu, ir jānopērk vienas dienas atļauja, kas maksā 36 EUR automašīnai un 26 EUR motociklam.

 

Šis ceļš ir labi sakārtots, kvalitatīvs, kustība notiek abos virzienos un pats labākais  –  visā tā garumā var redzēt iespaidīgus un vienreizīgus skatus. Ļoti daudz apstāšanās vietu, kurās var izkāpt un pamielot acis, kā, piemēram, aplūkot ezeriņus, kas izveidojušies no kūstošajiem ledājiem, dažādus ūdenskritumus un arī daudzas citas vietas, kur skats runā pats par sevi.

 

Ja lejā bija 17 °C, tad augšā bija vien 2 °C, un vietām ceļa malā bija arī sniegs. Kalni pilni ar kazām, murkšķiem un mākoņiem! Iespaidīgi!

 

Pusceļā sasniedzām tā augstāko punktu, kas atrodas 2571 metru virs jūras līmeņa. Augšā ir restorāns un viesnīca  –  Edelweißhütte. Paēdām, bet tie bija vissliktāk iztērētie 40 EUR par maltīti. Tā kā izlēmām palikt pa nakti viesnīcā, tad nācās šķirties vēl no 70 EUR.​

 

5. DIENA

No rīta piecēlos agri, lai dotos baudīt saullēktu. Ārā bija ļoti auksti, ap 0°C grādi. Saulei lēnām parādoties virs kalnu virsotnēm, lēnām mainījās arī krāsas.

 

Kamēr biju kalna vienā pusē, taisīju bildes un priecājos par ainavu, tikmēr kalna otrā pusē visu ieleju apciemoja liels un pūkains mākonis. Braucot atpakaļ pie Lauras, nespēju atraut acis no šī skata  –  saules staru apspīdētas un sniegu pārklātas kalnu virsotnes, kuru pakājē peld šie lielie, pūkainie mākoņi. Iedomājies to mirkli, kad esi daudz, daudz augstāk par tiem, stāvi rokas izpletis kalna virsotnē un centies sevi atrunāt no domas tajos ielēkt. Pasaka! Dzīves vērtību nosaka nevis ieelpu un izelpu skaits, bet gan brīži, kad aizraujas elpa.

 

 

Schlegeis ūdeskrātuve (Schlegeis Stausee)

Nobraukuši lejā no Edelweißhütte, devāmies tālāk uz Schlegeis ūdenskrātuvi, kas atrodas Cillertāles kalnu ielejā zem slavenās Olperer kalna būdas.

 

Ne jau šis ezers un 131 m augstais dambis mūs interesēja, bet gan tiltiņš pāri kalna upītei netālu no Olperer kalna mājiņas, kas atrodas 2389 metrus virs tavas ikdienas rutīnas. Kāpēc? Lai uz šī tiltiņa uzņemtu slavenos foto ar ezeru fonā. Bet, lai tiktu līdz šim tiltiņam un izbaudītu fantastiskos kadrus, mums nācās mazliet pasvīst. Ceļojuma laikā tas bija pirmais kalnā kāpiens. Nebija grūti, bet arī viegli tas nešķita. Nācās iet pa akmeņainu taciņu uz augšu divu stundu garumā. Sākumā spīdēja saule un bija silti, nedaudz vēlāk sāka līt un lietus nepārstāja arī tad, kad kāpām lejā.

 

Tikuši augšā, pirms gājām uz tiltiņa, slāpes veldzējām ar PEPSI. Tas bija tieši laikā, lai uzņemtu cukuru. Par to liels paldies jāsaka aktīvās atpūtas un izklaides centram- PEPSI CENTRS. Savukārt lai atjaunotu spēkus pēc ilgā kāpiena, katrs apēdām pa gardajam “Nick’s” vafeļu batoniņam. Super labs batoniņš ar palielinātu olbaltumvielu daudzumu, līdz ar to ļoti labs variants, lai remdētu izsalkumu un uzņemtu enerģiju pēc nogurdinošā kāpiena. Par to paldies SANVIC – Low Carb Food Latvia.

 

Augšā bija vēsi, arī pirksti mazliet sala. Tā kā lietus nemitējās, tad steidzāmies līdz tiltiņam, lai uzņemtu iespaidīgos foto.

 

Neilgi pēc bilžu uzņemšanas kāpām lejā. Lejā kāpt nebija vieglāk, bet nedaudz ātrāk, proti, nokāpām vienas stundas laikā. Jāsaka, ka ceļā sastapām vīrieti, kurš augšā bija uzkāpis ar diviem maziem bērniem, tāpēc arī tev tas būs pa spēkam! Skati un sajūtas, protams, neaprakstāmas!

 

Uz Šveici!

Lai arī nācās izlaist daudzas plānotās apskates vietas, bija laiks doties uz Šveici! Kāpēc? Laikapstākļi Austrijā nebija labvēlīgi, turklāt Šveicē divas dienas pēc kārtas solīja ļoti siltu un saulainu laiku! Tas bija tieši tas, kas mums bija tik ļoti nepieciešams, jo ceļojuma galvenais mērķis bija doties pārgājienā, kur lietus un mitrums bija dzīvībai bīstami. Bija nepieciešama saule, lai ietu pa šo kalna virsotņu taku, kur, griežoties uz jebkuru pusi, pavērās elpu aizraujoši skati.

 

Kur tas bija un kā mums gāja,  –  to varēs lasīt bloga otrajā daļā. Tas bija tiešām ļoti iespaidīgs pārgājiens, kura laikā piedzīvojām dažādas izjūtas: neaptveramu brīvību, adrenalīnu un dažviet pat nelielas bailes. Bija vietas, kur viena nepareiza kustība, varēja izvērsties par mūsu pēdējo soli uz šīs zemes!

Bloga otrā daļa šeit!

Paldies!

Lai redzētu vairāk bilžu, seko mums Instagram @edgars.trankalis un @rasmanelaura!

 

Leave a Reply