ET PRODUCTION

Hardergrat- ALPIEM PĀRI 2.DAĻA

Hardergrat- ALPIEM PĀRI 2.DAĻA

Brauciena galvenais mērķis bija doties pārgājienā pa kalnu virsotņu taku no kuras, griežoties uz jebkuru pusi, pavēras brīnišķīgi, elpu aizraujoši un dramatiski skati uz Jungfrau reģiona augstākajiem virsotnēm; Eiger, Mönch, Jungfrau, Schreckhorn un Finsteraarhorn. Tā nav tikai taka, tas ir ceļojums.

Pirms sāc lasīt tālāk iesaku tev ielūkoties šī ceļojuma bloga pirmajā daļā. Kā arī noteikti noskaties manis veidoto video atskatu no šī krāšņā ceļojuma – 14 dienas, 336 stundas un 6900 kilometriem garo braucienu!

Viss sākās ar to, ka vēlējos doties atkārtoti aplūkot varenos Alpus, bet šoreiz izbaudīt kalnus vēlējos nedaudz vairāk kā tikai braukt gar vai cauri tiem. Es vēlējos pamēģināt kā ir būt daļai no tiem, izbaudīt sajūtas un enerģiju, ko tie var sniegt. Es gribēju dodoties pārgājienā. Meklējot intersantas vietas Šveicē, nejauši internetā atradu fotogrāfijas, kuras uz mani atstāja lielu iespaidu. Tās bija no šīs skaistās takas. Nekad iepriekš nebiju devies tāda veida pārgājienā kalnos. Man tas bija izaicinājums jau vien tāpēc, ka šī taka ir dzīvībai bīstama un tā nav no vieglākajām. Taka nav paredzēta tiem, kas baidās no augstuma un riska, mēdz būt lempīgi un tizli, kā arī pa to nevajadzētu staigāt mitrā vai lietus laikā. Par spīti visam, ir tāds teiciens – galvenais ir nemīzt!

6. DIENA

Interlaken, Switzerland

Nakti mēs pārlaidām nelielā kempingā netālu no Interlaken centra. Tikai par 26 eur dienaktī. Pamodāmies ap plkst. 08:00, iegājām dušās, uztaisījām brokastis un sakrāmējām somas pārgājienam. Ārā tiešām bija silts un saulains, gluži kā bija minēts prognozēs. Ideālos laikapstākļos cilvēki parasti šo taku noiet vienas dienas laikā- sāk pirms saullēkta un beidz pēc saulrieta. Bet mēs nolēmām, ka dosimies ārā no kempinga nedaudz pirms plkst. 13:00, tāpēc vēl bija pietiekami daudz laika, lai nedaudz pačilotu. Sēdējām un vērojām kalnu, kas atradās mums priekšā. Tiešām traki, apzinoties, ka pēc dažām stundām mēs jau būsim virsotnēs. 

Mums līdzi bija divas somas. Vienā atradās telefoni, drons un baterijas, fotoaparāts, dažas PEPSI bundžiņas, “Nick’s” batoniņi un vēl daži sīkumi. Šī bija Lauras soma. Otrajā somā ielikām telti, guļamaisus, termoveļu un papildus silto apģērbu, galvas lukturīšus, drusciņ ēdienu un ūdeni, dažus PEPSI, alerģiju tabletes un vēl dažus nepieciešamus sīkumus. Katrā ziņā nākamreiz būšu gudrāks- darīšu visu iespējamo, lai mazinātu somas svaru! Nezinu cik kg tie bija, bet Laura to pacelt praktiski nevarēja un arī man nācās krietni vairāk pasvīst.

Ar mašīnu aizbraucām līdz vietai, kur sākas taka. Noliekam to autostāvietā un, man par lielu izbrīnu, samaksājām tikai 7 eur par 20 stundām. Tālāk braucām ar vagoniņu augšā, lai ātrāk tiktu kalnā, saudzētu kājas un ietaupītu laiku. Pie tam, iet pa mežu kādas 4-5h stundas īsti negribējās. Vagoniņš izmaksāja 24 eur divām personām un pēc 9min garā brauciena jau bijām 1500 m augstumā virs jūras līmeņa. Vieta, kur paceļas vagoniņš saucas – Interlaken Harderbahn. Augšā ir vieta ar nosaukumu Harder Kulm, kur ir restornāns. Šeit parasti tūristi, vērojot gleznaino panorāmu, dzer kafiju vai malko kādu grādīgo dziru. Tā kā visa diena jāpavada atklātā saulē un karstumā, mēs tur nopirkām vēl papildus ūdeni un ledus dzērienus.

Sākām iet. Galvā bija tikai viena doma- pēc iespējas ātrāk nokļūt augšā uz grēdas taku, tapēc visas grūtības ar ko saskāramies, lai tur tiktu bija sīkums. Protams, vietās, kur bija kāds nokritis baļķis vai soliņš, laiks netika taupīts, lai atpūstos un ievilktu elpu. Ar +10 liekiem kilogramiem un ļoti smagu somu uz pleciem, iet raitā solī augšup kalnā nav tas pats vieglākais, ko dzīvē esmu darījis, lai arī sākumā šķita, ka tas tāds sīkums vien ir. Caur mežu iet nebija diez ko interesanti, jo apkārt vieni vienīgi koki. Toties patīkami gan, jo saule līdz mums praktiski nenonāca. Varējām uzelpot un vēsais dzestrumiņš ēnās bija tieši laikā.

Mēs ejam un ejam, bet no meža ārā netiekam. Galvā biju iztēlojies, ka cauri mežam tiksim daudz ātrāk. Kad koki palika retāk un priekšā pavērās pirmā lielā virsotne, tad sapratām, ka esam jaut tuvu. Atradām vietiņu, kur ievilkt elpu un apēst līdzi paņemtās vārītās olas un bulciņas.

Pēc vērienīgajām pusdienām mēs lūkojāmies takas virzienā, kas veda tikai un vienīgi uz augšu, bet nu jau pa kalnu virsnotni. Jāāā, tas bija tieši tas, ko gribēju. Sirds sāk pukstēt staujāk un par to grūtuma sajūtu, kas rodas kāpjot, lēnām sāku nedomāt. Šķita neticami, ka mēs šeit esam un ejam gluži kā pa naža asmeni. 

​Ik pa laikam apstājos, lai paceltu dronu un uzņemtu pasakaini skaistos kadrus. Ir neaprakstāmi atrasties tur un vērot to visu savām acīm. Skati ir tik vienreizēji, ka aizmirsti par visu- tu esi tikai šeit un tagad. Tas ir prieks par dzīvi! Un lidojot ar dronu, sajūtas ir vēl spilgtākas, jo skati, tad paveras vēl plašāki un kalnus tu redzi no tādiem rakursiem kādus ar aci, iespējams, nekad dzīvē neredzēsi. Jāa, drons man ir kā sajūtu pastiprinātājs. Video filmēšana un fotografēšana ir mana sirdslieta un šādās vietās tas ir kā saldais ēdiens!

Esam nogājuši aptuveni kādus 10km un nonākuši jau daudz tuvāk pirmajai lielajai virsnotnei- Augstmatthorn. Taciņa palika ar vien stāvāka un stāvāka, vietām tā bija tik stāva, ka, lai mazinātu iespēju nokrist, bija troses pie kurām varēja pieturēties.

Ar slapju muguru un strauji pukstošu sirdi, augšā tikām veiksmīgi un patīkamu emociju pārpildīti. Esam 2137 metru augstumā un ieturam otro ēdiena pauzīti. Veltijām arī nelielu laiku, lai uzņemtu fotogrāfijas un video ar Latvjas karogu, kuru izmantojām kā apsveikumu Latvijas 100 gadu dzimšas dienā. To vari apskatīties šeit!

Starp citu, lielu paldies saku JOMA. 

Kalnu apvidos laiks var mainīties diezgna strauji un arī mēs no tā neizbēgām. No pilnīgi skaidrām debesīm parādījās mākoņi. Tā kā neko tālāk par dažiem metriem mēs neredzējām, jāiet bija vēl uzmanīgāk.

Uzkāpt šajā virsontē nebija viegli, bet nebija vieglāk arī iet lejup. Slīpums bija tik liels, ka tas sagādāja ne tikai zināmas grūtības, bet arī pamatīgu adrenalīna devu. Pēc brīža saule jau ir aiz kalniem un viss sāk krēslot. Lai arī saulriets bija brīnišķīgi skaists un vērot to gribējās vēl kādu brīdi, mums bija jāvirzās uz priekšu.

Taka palika akmeņaina un no taisnas pārvērtās par serpentīna veida. Apkārt viss palika mitrāks un paslīdēt varēja ļoti viegli. Lejā mēs burtiski kāpām četrrāpus, liekot mazus solīšus vienu aiz otra un dibenu piespieduši cieši pie zemes. Tas arī bija visbailīgākais un bīstamākais posms šajā pārgājienā.

Tikuši nedaudz zemāk, ceļu turpināt varam tikai ar lukturīšiem, jo arā jau ir tumšs. Mēs izmantojām aplikāciju MAPS.ME un skatoties kartē redzam, ka mums ir jānoiet vēl kādi 700 metri, lai tiktu vēlvienā virsotnē, kur taka dalās divos virzienos- pa vienu var turpināt gājienu uz priekšu, pa otru noiet lejā. Mūsu plāns bija sākumā tikt līdz virsotnei un tad izlemt, ko darīt tālāk. Katrā ziņā turpināt iet uz priekšu nu jau nebija vairāk pārāk droši. Pēc iespējas ātrāk bija jāatrod vieta, kur pārnakšņot, tāpēc raitā solī devāmies uz augšu Takas dalīšanās vieta šķita vispiemērotākā, lai izgulētos. Izklājām telti uz zemes kā paklāju, ieritinājāmies guļamaisos un apsedzāmies ar telts pārklājamo plēvi. Piespiedušies viens pie otra, skatījāmies zvagižnotajās debesīs un prātojām, ka gulēt zem klajām debesīm patiesībā nebija pārāk laba doma, jo ārā kļuva ļoti vēsi. Tā kā kustēties vairāk negribējās, tad turpinājām gulēt tāpat.

Galvā pilns ar domām par dienā piedzīvoto. Jāā, lieliski. Sajūtas tiešām lieliskas. Esot kalnu pakājēs un skatoties uz kalniem no apakšas, tie šķiet lieli un iespaidīgi, bet tajā pašā laikā līdz galam nešķiet, ka tie ir varenāki un iespaidīgāki par mani. Savukārt, esot kalna virsotnē sajūtas ir pa visam citas. Mēs vairāk neatrodamies savā konforta zonā, vietā, kur visu varam kontrolēt, kā arī nav vairāk tās sajūtas, ka esam visu varoši. Skatoties plašumā un neaptveramajos kalnu izmēros, ir mazliet dīvaina, bet patīkama sajūta. Mēs esam niecības un tikai mazas blusiņas milzīga ziloņa mugurā.

Mēs varam būt tikai pateicīgi par to, ka esam tikuši augšā sveiki un veseli. Kalniem viss ir pie dirsas un tiem nerūp ne tavas domas un problēmas, ne tas, ka esi bagāts vai nabags, baltais vai melnais. Kalnos tu esi nekas! Niecība. Domājot par dzīvi, katrs apēdām pa gardajam “Nick’s” vafeļu batoniņam, kas ir ļoti labs variants, lai remdētu izsalkumu un atjaunotu spēkus pēc nogurdinošā kāpiena. Par to paldies SANVIC – Low Carb Food Latvia. Lai gan nogurums bija tik liels, ka šķita, ka parubīsimies uz sitiena, aizmigt nebija pārāk viegli. Galvenokārt tāpēc, ka nebija ērti..

7. DIENA

Hardergrat trail, Switzerland

Cēlāmies ap plkst. 6:30 un vērojām lielisko saullēktu. Viss kā gleznā. Pasakaini. Apēdam pa “Nick’s” batoniņam un izdzērām un pusēm pēdējo palikušo pepsi bundžiņu.

Ņemot vērā to, ka bijām izdzēruši jau visu, kas bija paņemts līdzi, tad turpināt ceļu pa virsotņu taku nebūtu prātīgi. Nolēmām, ka dosimies lējā pa taku, kas atdalijās, lai gan tā nebija baigi patīkama! Sākumā nodomāju vai tiešām par to kāds arī iet. Tu skaties lejā un lielā slīpuma dēļ to praktiski neredzi.

Ņēmu palīgā dronu, lai pārliecinātos, ka tā tiešām ir taka. Zāle bija ļoti mitra, tas iešanu lejā padarīja par īpaši bīstamu. Bet atcerēsimies to teicienu – galvenais ir nemīzt!

Šīs slīpās serpentīna veida takas garums bija kāda trešā daļa no kalna augstuma. Katrs solis bija jāsper pārdomāti, jo paslīdēt varēja ļoti viegli.

Nonākot līdz mežam, mums vēl bija daudz ko iet, lai tiktu lejā, bet dzert gribējās tik ļoti, ka mutē bija pilnīgs tuksnesis. Mums par laimi garām tecēja ļoti maziņš kalnu strautiņš. Piepildījām pudeli un katrs izdzērām gandrīz pa litram uzreiz. Tas bija kaifīgi. Un jāsaka godīgi, tik garšīgu ūdeni mēs sen nebijām dzēruši. Piepildījām visas pudelītes un devāmies tālāk. Šis posms pa mežu bija tik pat neinteresants, kā posms, kad gājām augšā, tikai šoreiz mums ir jāiet divreiz vairāk. Lai gan jāiet ir uz leju, tas nebija pārāk viegli gan sāpošo kāju dēļ, gan kalna lielā slīpuma dēļ. Emocijas, kuras ieguvām augšā, bija to vērtas, lai to visu paciestu.

Pēc dažām stundām bijām lejā, sagaidījām “Oberried am Brienzersee” stacijā vilcienu un jau pēc dažām minūtem bijām atpakaļ Interlaken. Uzreiz iemetām somas mašīnā, novilkām kurpes un devāmies atpakaļ uz kempingu. Pusi atlikušās dienas veltijām atpūtai. Lai ātrāk atjaunotos un mazinātu sāpes kājās, mēs sadzērāmies aminoskābes un vienkārši nedarījām neko. Ahh, vienreizējas sajūtas. Bijām nogājuši kādus 17km un ceļojuma galvenais mērķis bija sasniegts. Tas bija manas dzīves iespaidīgakais notikums, kura laikā guvu fantastiskas emocijas! Un jau tagad man ir doma, ka vēlētos tur atgriezties, bet šoreiz censties noiet visu takas garumu, kas ir tuvu pie 35km. Noteikti to iesaku izdarīt katram piedzīvojumu kāram un kalnus mīlošam cilvēkam.

Bloga trešā, pēdējā daļa jau drīzumā!

Paldies!

Lai redzētu vairāk bilžu, seko mums Instagram

@edgars.trankalis un @rasmanelaura!

Leave a Reply