ET PRODUCTION

Cik viegli ir vienā dienā nobraukt 223 km ar vellapēdu +30°C?

Cik viegli ir vienā dienā nobraukt 223 km ar vellapēdu +30°C?

❌ Tas nebūs īsi. Tāpēc, ja nepatīk lasīt – skrollo tālāk!
✅ Ja interesē, kā man izdevās no Rīgas sasniegt Liepāju – turpini iesākto!

Der zināt, ja vēlies salīdzināt sevi ar mani vai mani ar pro:
⚠️Velo man ir nedaudz vairāk kā 2 mēnešus;
⚠️Līdz šim biju nobraucis 720 km – īsie un čiliņā braucieni pa pilsētu, daži izbraucieni pa 50 – 80 km dienā un vienreiz, pieveicot divās dienās 265 km (Rīga – Rucava);
⚠️Šobrīd esmu 96-98 kg viegls džeks ar mazu riepiņu
⚠️Ik pa laiciņam mīlu pasportot – svarene, paskrienu, paspēlēju skvošu.

Daži fakti par braucienu:
⚠️Izbraukšanas datums – 7.augusts, 2020;
⚠️Kopējā distance – 223,37 km;
⚠️Kopējais pavadītais laiks ceļā ar visām atpūtas pauzēm – 18 h 48 min;
⚠️Kopējais mīšanās laiks – 10 h 58 min;
⚠️Vidējais ātrums – 20,32 km/h;
⚠️Pie ragiem bija piestiprināta telts un guļammaiss, mugurā neliela soma ar dažādām mantām, ēdienu, ūdeni;
⚠️Braucu pa šoseju;
⚠️Endomondo ziņo, ka zaudēju 9200 Kcal, taču dēļ lielā karstuma, pieļauju, ka varēja būt arī krietni vairāk.

Garas distances nevienam nav vieglas, taču tās var padarīt vieglākas ar pareizu motivāciju. Koncentrēties tikai uz gala mērķi visa ceļa garumā ir sliktākais, ko darīt – sadegt var jau ļoti ātri, jo jutīsi, ka galīgi neiet uz priekšu. Svarīgi ir visu garo distanci sadalīt mazākos mērķīšos.

Manā gadījumā lielais mērķis bija nonākt līdz Liepājai vienā dienā. Divi mazie mērķīši bija sasniegt Saldu un, tad Liepāju. Visu šo maršrutu es sadalīju vēl mazākos mērķos, proti, ik pēc 20 km es stājos, taisīju lielākas atpūtas pauzes un kaut kā sevi apbalvoju, paslavēju. Šos 20 km es dalīju vēl sīkāk, un ik pēc 10 km es apstājos uz neilgu mirklīti, dažkārt nenokāpjot no riteņa, tik vien cik ievelkot mazu elpu. Un brīžos, kad arī 10 km palika par grūtu – dalīju vēl sīkāk.

Šādi darot, mēs koncentrējamies uz reālu distanci, ko prāts spēj konkrētā mirklī aptvert un ķermenis panest. Un tas strādā lieliski, iesaku pamēģināt, ja vēl neesi tā darījis.

Tātad..

😎 20 km – Izbraucu no Rīgas plkst. 04:55. Laiks bija lielisks – foršs rīta dzestrumiņš, minimāls vējš. Tiekot uz A9 vietām mani apskauj rīta migla, lēnām parādās saule. Mašīnas praktiski nav, apkārt klusums un miers.

😎 40 km – Ceļa malā žogs, aiz tā briežu dārzs un divi dambrieži. Nevarēju nenokāpt no ričuka un nepieiet pie tiem. Pirms Kalnciema tilta, tas zilais, kas pāri Lielupei, es nedaudz atpūšos un paēdu līdzi paņemto vistiņu! Iepildu pie riteņa rāmja piestiprinātajā pudelītē dzērienu ar minerāliem un vitamīniem. Pārbraucot pāri tiltam, attapos, ka esmu aizmirsis pudeli pieturā. Bļ**!! Dikti gribējās, tāpēc minos atpakaļ, taču nonākot pieturā, redzu, ka pudelītes nav. Izrādās to biju ielicis somā. Dēļ šīs stulbības lieki nobraucu 6 km, kas it kā nav daudz, taču…

😎 60 km – Paliek ar vien siltāks, velku nost džemperi. Apkārt skaisti skati, kurus, braucot ar mašīnu, tā īsti nemaz nepamanām. Satiksme paliek arvien raitāka un mani cenšas apdzīt arī labības novākšanai paredzēts kombains, kurš brauca nedaudz ātrāk par mani.

😎 80 km – Esmu sasniedzis Aneniekus. Saule jau sāk cepināt. Jūtams arī maziņš nogurums. Atvelku elpu ēniņā zem koka, apēdu pēdējos vistas gabaliņus un uzņemu nedaudz cukuru ar Twixiņa palīdzību. Pa ceļam vienā no pieturām saprotu, ka šajā rajonā dirsties nozīmē dabūt lodi pierē – par to liecina cauršautā pieturas zīme “Mežsargs”.

😎 100 km – Ārā jau +26°C. Vietējā ceļmalas bodē nopērku saldējumu. Sāku just jau lielāku nogurumu, taču pašsajūta bija krietni labāka, kā pirmo reizi sasniedzot 100 km slieksni (braucienā uz Rucavu). Pie tam, toreiz bija apmācies un labāka diena elpošanai. Lai vai kā, apguļos pieturā zem jumtiņa uz 10 min.

Blakus sēž kāda kundzīte pensijas gados un sāk mani iztaujāt. Klausās manī ar lielām acīm. Domā, ka es esmu traks. Neilgi pēc tam pieturā ierodas citi ciema ļautiņi un kamēr es kāpju uz riteni, šī jau stāsta manu “varoņdarbu” tālāk.

😎 120 km – Svelme turpina augt. Brocēnos uzpildos ar ūdens krājumiem. Uzreiz aiz Brocēniem ir līkums pēc kura var forši ripot no kalniņa. Tā ka man priekšā ir tikai viens zobrats un tas pats ne pārāk liels, tad sasniedzu maksimālo ātrumu – 51 km/h.

Tuvojoties Saldum, sāku just, ka paliek mazliet dīvaini. Apzinos, ka esmu pamatīgi pārkarsis un man steidzīgi jāmeklē ēna. Iebraucu degvielas uzpildes stacijā un čiloju tur kādu ilgāku laiciņu. Dzeru saldējuma kokteili, dzeru ūdeni, ēdu batoniņus un cenšos kārtīgi atdzist. Pēc kāda laiciņa sajutos labāk, pulss bija nokrities un varēju doties tālāk.

😎 140 km – Tā kā biju labi atpūties, šo posmu nobraucu ļoti raiti. Bija tāda kā otrā elpa. Mazliet atpūtos pieturā un skatos uz tās sienām, kuras norakstītas vienos sūdos. Vienu no ķēpājumiem “PID**I” iemetu arī savā IG storijā uz kuru viens cilvēks man atsūta ziņu: “Džeki parakstījās, ka tur ir bijuši!” Smieklīgi, taču tā varētu būt arī taisnība!

😎 160 km – Ja pietura ar ķēpājumiem, manuprāt, bija vienos sūdos, tad īstie sūdi sākās tieši šeit. Aiz Skrundas ceļš palika drausmīgs. Nelīdzens, ar neskaitāmiem lāpiem un pauguriem. Gaiss bija uzsilis līdz +30°C. Pie Rudbāržiem ir tāds sasodīts kalniņš. It kā tikai 4% slīpums un posms vien ap 800 m garš, taču tas kopā ar lielo karstumu mani salauza.

Kalnā nācās stumties. Biju cauri slapjš, rokas apdegušas un spēka vairs nebija. Tiekot augšā, apgūlos ēnā. Gulēju un nekustējos. Vienīgais, ko varēju darīt – bija baudīt skatu. Dzēru ūdeni, centos apēst kādu batoniņu un motivēju sevi doties tālāk. Bet..

😎 180 km – Nākamos 8 km es stājos ik pēc kilometra. Sapratu, ka ir pakaļā! Svelme mani beidza nost, spēku vairāk nebija. Elpot bija grūti un pauris jau sāka slēgties ārā. Taču, kaut kas mani vēl turēja pie apziņas. Gribēju atrast kādu ūdens krātuvi un atvēsināties.

Ar mokām tiku līdz Skrundas un Aizputes novada robežai, kur ceļa malā ir Ilzika ezers.Nodomāju, ka nu tik būs svētlaime. Kad ieraudzīju taciņu, kas veda līdz ūdenim – es smagi vīlos. Lai tiktu līdz ūdenim bija jāiet pa mazu krauju uz leju kādus 40 m un taciņa bija aizaugusi ar zālēm līdz pupu galiem. Tajā mirklī es īsti neturējos kājās, tāpēc izlēmu, ka iet lejā nebūs prātīga doma. Paliku turpat augšā, gulēju ēnā uz grants seguma.

Tie akmentiņi, kas spiedās visās maliņās bija pat patīkami. Labu laiku gulēju un pakustēties īsti nevarēju, tik vien cik pagriezu galvu uz vienu un otru pusi. Šādā kondīcijā es biju nonācis pirmo reizi. Ja es brauktu kādās sacensībās, tādā stāvoklī mani noteikti savāktu ātrie.

Sazvanījos ar draugu, kurš bija informēts par manu braucienu un vajadzības gadījumā būtu braucis pakaļ. Es vēl gribēju pagulēt, atpūsties un, tad saprast, ko darīt tālāk – pārtraukt braucienu pa visam, palikt tur pat pa nakti un turpināt braukt nākamajā dienā vai turpināt braukt pēc atpūtas.

Es vēlējos sasniegt Liepāju vienā dienā un zināju, ka esmu spējīgs to izdarīt, tikai man ir jānomet temps, jāatrod spēki un jārīkojas ļoti piesardzīgi. Ar mokām spiedu sev norīt snikera kumosiņus. Kad pulss nokritās un biju atguvis elpu, jutu, ka varēšu turpināt. Taču spēka vēl nebija.

Nesteidzīgi izpētīju karti un sapratu, ka ir lielāki sūdi, kā biju iedomājos – pa ceļam nav nekādi veikali, bet mani ūdens krājumi praktiski bija beigušies. Palikuši bija vien 400 ml. Plāns B bija stādināt mašīnas un jautāt, lai izpalīdz, taču kamēr man vēl bija – devos tālāk. Nākošos dažus kilometrus, lai saudzētu spēkus, es neminos vispār – kalniņos stūmos, lejā ripoju. Ūdeni dzēru mazām mutītēm.

Saule turpināja cepināt, taču labā ziņa bija tāda, ka tā lēnām gāja jau uz rieta pusi. Kad ūdens bija beidzies, nācās griezties pie tuvākās mājas ceļa malā pēc palīdzības. Tiekot pie ūdens rezervēm, man radās trešā elpa. Atdzēros ūdeni, apēdu mazu gabalu no batoniņa un man lēnām atgriezās spēki. Lēnām varēju arī palielināt mīšanās tempu. Kad gaiss palika vēsāks, arī elpot kļuva vieglāk. Laimīgs sasniedzu 180 km un nopriecājos, ka palikuši vien 40 km. Tāds nieks vien ir, vai ne?

😎 200 km – Sasodīts, jūtos uz mirkli lieliski. Esmu nominies sev neiedomājamu distanci. Saule riet un skati paliek atkal vienreizēji skaisti. Ceļā sastopu beigtu stārķi, nedaudz tālāk arī viena avārija.

Runājot par stārķiem – skaisti, taču ellīgi debīli un stulbu putni. Tā kā praktiski visa maršruta apkārtnē ir vieni vienīgi labību lauki un ir īstais laiks ražas novākšanai, tad šie putni tur tusē uz nebēdu. Daudzi no tiem pastaigājas pa šosejas malu un ceļoties gaisā tie lido nevis uz lauka pusi, bet pāri ceļam. Redzēju kā kādus 10 no tiem gandrīz notriec.

Un runājot par autoavāriju, tad jāsaka, ka šoferi ir tik pat debīli un stulbi kā stārķi. Ļoti daudz bīstamas apdzīšanas un avārijas situācijas, kas varēja beigties citādāk. Tie daži indivīdi, kas lidoja man garām vismaz uz 180-200 km/h bija īpaši “gudri.”

Viens no tiem arī mani gandrīz nonesa. Brauca man pretī, apdzenot vienu mašīnu no savas joslas un iebraucot pretējā (manējā), tas man pabrauca garām tā, ka spogulis no ragiem bija kādus 10-20 cm attālumā. Tās bija 2 sekundes, kad viņš parādījās un pazuda. Tajā brīdī palika nedaudz dīvaina sajūta. Labprāt ar to tipu gribētu parunāt zem 4 acīm.

😎 223 km – Pēdējie 23 km. Nu, kas ir 23 km, ja esi pieveicis 200? Tās bija mokas. Laiks vilkās. Uz priekšu negāja. Spēka vairs nebija. Stājos ik pēc dažiem kilometriem. Vienīgais, kas bija labi, tas, ka saule vairs nebija un ārā kļuva jau patīkami vēsīgi.

13 km līdz Grobiņai bija moku pilni. Ūdens bija beidzies un es biju gatavs padoties – zvanīt, lai mani savāc. Kad tiku līdz Grobiņai un nopirku saldo sprakšķūdeni, es apgūlos uz bruģīti, jo nostāvēt nevarēju. Tas bija kaifīgi – padzerties un vēl kaut ko saldu.

Un tagad, vēl tikai 10 km līdz Liepājai. Tas kādam varētu šķist kā divus pirkstus apčurāt, taču man tajā mirklī tās bija īstas mocības. Un arī pačurāt īsti, manuprāt, es nevarētu, ja arī gribētu. Minu, stājos, apgūlos un dzēru. Minu, stājos un dzēru. Minu un apgūlos. Minu un dzēru. Minu un nestājos. Un vēl palikuši 6 km.

Tie sasodītie 6 km, ko nobraucu lieki pie Kalnciema tilta. Tad tie 6 km šķita spļāviens jūrā, taču, tagad, lai tiktu vien līdz jūrai man bija krietni sevi jāsavāc kopā. Kad iebraucu Liepājā un uztaisīju bildi pie Liepājas Universitātes man nobira prieka asaras.

Pēc tam aizmigt varēju pēc kādas pusotras stundas. Pagulēju 2h un piecēlos plkst. 04:00, jo gribēju ēst. Nākamajā dienā biju ļoti saguris un pat pie mazākas slodzes jutu, ka ir grūti. Biju ļoti daudz zaudējis ūdeni. Visādi citādi, jutos lieliski, esmu priecīgs un laimīgs. Starp citu, ja domā, ka mana dirsa ir jēla un paiet nevaru, tad nē. Dirsa bija mazliet jūtīga, taču viss ir labāk kā pats biju domājis.

Vēlos pieminēt, ka nekad mēs visu nedarām precīzi un perfekti un arī mans brauciens noteikti nebija no pārdomātākajiem. Lai arī, cik lieli eksperti būtu – vienmēr mēs darām, ko nepareizu jeb varam darīt labāk, reizēm sevi pārvērtējam un rīkojamies pa savam. Māksla ir atdzīt savas kļūdas, mācīties no tā visa un iegūto pieredzi likt lietā nākamajos piedzīvojumos.

Arī es neesmu izņēmums. Reizēm mēdzu būt pārgalvīgs. Šajā braucienā pieļāvu vairākas kļūdas un viena no lielākajām bija tā, ka nenovērtēju karstumu. Mans brauciens varēja beigties arī ne tik veiksmīgi.

Bet zini, es dzīvoju darot lietas, kas man patīk, kas man sagādā prieku un baudu. Cenšos to darīt nepārtraukti un tāpēc es uzdošu retorisku jautājumu tiem, kas domā, ka esmu traks vai debīls. Kas ir labāk – ciest autoavārijā un mirt tur pat uz vietas, kad neapmierināts savos 45 gados dodies uz darbu, ko Tu ienīsti visu savu mūžu vai arī beigt šo dzīvi 20 gadu vecumā, darot lietas, kas Tev sagādā prieku un baudu?

Manuprāt, ja liktenis būs lēmis Tev mirt jau rīt vai tagad, tad no tā Tu neizbēgsi. Svarīgi, lai mirsti ar baudu par savu dzīvi.

Ja kādam rodas jautājums, kāpēc es vispār to darīju, tad.. Ir tā, ka, manurpāt, brīžiem mums pašiem sevi ir kaut kādā veidā japārbauda un pašiem sevi apzinātā, taču nosacīti patīkamā veidā maksimāli jānoslogo, lai novērtētu visu, kas mums ir, visu, ko mēs varam, kas mēs esam un, kas mēs gribam būt.

Šādos mirkļos mēs esam tikai sev pašiem. Daba un apstākļi ir mūsu sabiedrotie. Visas citas domas, iedomātās vai reālās problēmas neeksistē. Es vēlējos arī saprast, kā tas ir nobraukt vismaz 200 km vienā dienā, ja neesi velo sportists. Es vēlējos iegūt pieredzi un saprast lietas, kas ir vajadzīgas man pašam priekš cita mērķa sasniegšanas, par kuru iespējams pastāstīšu citu reizi. Es vēlējos gūt kaifu.

Jā, varbūt skan neloģiski, bet šo visu procesu un mokas var arī izbaudīt. Un pats galvenais, ko var apgūt un trenēt ir gribas un domu spēks, spēja just un izprast savu ķermeni. Cilvēks ir tik spēcīgs, cik spēcīgs ir viņa prāts.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka braukt pa A9 šoseju ir ļoti bīstami – ceļš ir šaurs, josliņa aiz līnijas ir mega šaura un vietām tās nav vispār. Bīstamu to padara arī intensīvā satiksme un atsevišķie indivīdi, kuri brauc kā debīli. Iespējams vēl neveiksmīgi izvēlēta diena – piektdiena, kad visi brauc atpūsties un prom no pilsētas.

❤️Visādi citādi esmu laimīgs par piedzīvoto. Savus mērķus es sasniedzu un ieguvu to, ko vēlējos. Atbildot uz pašu pirmo jautājumu – šis brauciens būtu bijis vismaz divas reizes vieglāks, ja nebūtu pārkarsis. Velo sportisti noteikti smejas, taču es eju tālāk. Paldies maniem tuviniekiem, draugiem un citiem, kas atbalstīja. Paldies Tev, ja sekoji man līdzi IG storijos. Paldies, ka izlasīji šo rakstu. Tiekamies manos nākamajos piedzīvojumos, lai arī kādi tie būtu.

PS. Ielūkojies un pieseko – www.instagram.com/edgars.trankalis

#riga #liepaja #rigaliepaja #latvija #latvia #bike #biketrip #edgarstrankalis #etproductionlv

Leave a Reply